Vai nav tā, ka akmeņi tomēr ir dzīvi, kaut arī tik ļoti cieti? Dzīvi cieti, it kā sastinguši. Ir cilvēki, kuri ir nocietinājušies kā akmeņi. Cieti, cieti, akmenscieti, reizēm bail pat viņiem tuvoties. Šie cilvēki ir noslēgušies sevī, aizslēguši savas dvēseles duravas...Viņu dvēseles ir smagu, akmenssmagu ciešanu, izmisuma, bēdu, sāpju pilnas, kas apslēptas pašos dvēseles dziļumos. Dvēseles ir it kā sastingušas, un sastindzis ir arī pats cilvēks. Sastindzis kā laukakmens... Akmeņi laukmalā...Cieti un apsūnojuši, lielāki un mazāki, senseni un pavisam, pavisam jauni...Kas gan ir akmens? Liekas, kas ciets, reizēm nedaudz traucējošs, ceļu aizšķērsojošs, kad ātrā gaitā jādodas uz priekšu. Bet ir brīži, kad nogurušais ceļinieks uz akmens atsēžas, lai mazliet uzkrātu spēkus, atpūstos...Un tad atkal tālāk dotos.
Reizēm taisni akmeņi ir tie, kam cilvēki uztic savus likteņstāstus, savas bēdas...Šķiet, ka katrs laukakmens sevī ko glabā, katram akmenim ir atklātas kādas bēdas, kāds noslēpums. Ir laukakmeņi, kas nes sevī neskaitāmu cilvēku dzīvesstāstus, parasti šo stāstu drūmāku, skumjāko daļu...Akmeņi dzīvo, jā, dzīvo gadu desmitiem, pat gadsimtiem...Un līdz ar laukakmeņiem aizmirstībā neaiziet arī tiem uzticētie likteņstāsti...Laukakmeņi apsūno, arī cilvēki aiziet mūžībā, bet viņu likteņstāsti dzīvo. Akmeņi tos glabā, nevienam neizpauž tos...Ja tie runāt spētu, ja vien tik spētu...Cik daudz bēdu stāstu nāktu gaismā, par kādiem tik cilvēkiem mēs neuzzinātu...Bet akmeņi klusē un klusēs mūžam...Kaut arī tie ir dzīvi. Šķiet, ka laukakmeņiem ir pat sirds, kas pukst, tikai mēs šos sirdspukstus nedzirdam, neizjūtam, jo akmeņi tak klusē...
Iet cilvēks laukakmenim garām, plecos nesot smagu bēdu, sāpju nastu...
Šī smagā nasta tik ļoti ir nocietinājusi cilvēka dvēseli, ka dvēseles duravas nespēj atvērties...Bet laukakmenim tās atveras...Cilvēkam varbūt šķiet, ka tieši laukakmens spēs viņu uzklausīt, jo arī tas ir tikpat ciets, cik cieti nocietinājusies ir bēdu salauztā cilvēka dvēselīte. Cilvēks apsēžas uz akmens, varbūt pat viegli noglāsta to, apmīļo, samīļo...Un sūdz savas bēdas...Tik sirsnīgi sūdz, ka asaras sāk tecēt, cilvēka dvēsele atveras un kaut nedaudz atbrīvojas...Asariņas tek, no tām laika gaitā varbūt izaug kāda maza, vienkārša lauku puķīte...Asaru puķīte...Varbūt neaizmirstulīte...
Ir reizes, kad laukakmeņi sevī glabā arī ko priecīgu, ko gaišu, saulainu no cilvēku dzīvesstāstiem...Varbūt tie ir kādi sirsnīgi pateicības vārdi...Akmens reiz ir uzklausījis cilvēka bēdu stāstu, pagājis laiks, pat ilgs laiks...Un cilvēka dzīve kļuvusi gaišāka, tajā iespīdējusi saulīte...Cilvēks atdarījis savas dvēseles duraviņas tieši akmenim, tapis vieglāk...Arī pats cilvēks izmainījies, kļuvis atvērtāks, gaišāks...Savas sāpes viņš sevī vairs nenocietina, dalās tajās ar jūru, kura ir tik dzīva, ar sauli, zvaigznēm naksnīgajās debesīs, ar pirmajiem pavasara ziediņiem...Bet galvenais – atveras citiem cilvēkiem, dalās ar tiem bēdās, priekos, visā, visā...Dalās ar citiem un kļūst kaut nedaudz, kaut pavisam nedaudz vieglāk...
Sarunas ar sevi
Astoņpadsmitgadīgā Elīna dzīvoja pati savā pasaulītē, kurā viņai viss bija tuvs un mīļš, bet kuru daudzi neizprata vai līdz tai nespēja aizdomāties. Tā bija tik tāla, tāla...
Elīna bija smagi cietusi autoavārijā, kurā bojā aizgāja viņas mīļais tētis. Šī avārija pilnībā pārvērta meitenes dzīvi. Komunikablā, tik draiskā un bezgala labsirdīgā meitene noslēdzās sevī. Ārēji varētu šķist, ka viņa ir romantiska sapņotāja, melanholiķe, kas lidinās pa mākoņiem. Bet pārmaiņām Elīnas uzvedībā, raksturā bija daudz dziļāki cēloņi.. Nabaga meitene bija nedziedināmi slima...Tik Elīnas labsirdību slimība nebija nogalējusi.
Elīna dzīvoja kopā ar mammu nelielā mājiņā, netālu no ezera un pasakainas pļavas. Abas viņas bija kā divas svešinieces, kuras it kā iemaldījušās vienā mājā un kaut kādu ārēju apstākļu dēļ ir spiestas dzīvot kopā. Mamma pret savu slimo bērnu izturējās tik ļoti nosodoši, kaunējās par viņu. Bet vai tad Elīna bija vainīga pie tā, ka viņa bija slima? Protams, ka nē... Pie tam Elīnas mammai bija draugs, no kura Elīna tika slēpta - viņam tika stāstīts, ka Elīna cītīgi mācās, un nu jau studē augstskolā. Ak, kādi meli...Mamma ar Elīnu apgājās kā ar priekšmetu, kā lietu bez dvēseles...Elīnai tak bija dvēselīte, kaut arī savādāka nekā citiem viņas vecuma jauniešiem, varbūt pat daudz baltāka, tīrāka un bagātāka nekā daudziem citiem.
Meitenes lielākais draugs bija pieklīdušais taksītis Dadzītis, kurš mitinājās šķūnī un kuru Elīna rūpīgi baroja. Pasargi dies’, ja mamma uzzinātu par suņuku.
Stundām ilgi Elīna runājās ar Dadzīti, raugoties viņa brūnajās actiņās un skaidri zināja, ka Dadzītis saprot, ko viņa stāsta. Slimā meitene dzirdēja katru sunīša vārdu, saprata pilnīgi visu. Un bija pārliecināta, ka Dadzītis viņu nekad nenodos, vienmēr būs kopā ar viņu.
Kad mamma bija kopā ar savu draugu un nu tik ļoti aizņemta, Elīna skraidīja ar Dadzīti pa pļavu. Un smējās. Viņai šķita, ka arī sunītis smejas. Nekas nebija jaukāks par tiem mīlestības pilnajiem mirkļiem, kad Dadzītis laizīja meitenes seju, rokas, kājas.
Naktīs Elīna un Dadzītis klusu klusītiņām devās pie ezera un raudzījās debesīs. Elīna zināja, ka debesis tagad ir viņas tēta mājas un bija pārliecināta, ka tētis viņu dzird un viņa dzirdēja tēta balsi. Jo īpaši priecīga Elīna bija zvaigžņotajās naktīs. Viņa ar savām tik gaiši labsirdīgajām actiņām meklēja zvaigznīti un vienmēr to atrada...Zvaigznīti, no kuras tētiņš viņai sūtīja mīlestības margrietiņas. Meitene pastiepa plaukstas pret debesīm un juta, ka tajās birst daudz, daudz margrietiņu...Viņa sajutās tik tuvu tētiņam, viņai likās, ka tētis viņu apskauj un noskūpsta... Tie bija vislaimīgākie un visgaišākie mirkļi Elīnas dzīvē.
Meitenes draudzenes bija arī pļavas puķes, ar kurām viņa mīļi, mīļi aprunājās, kuras viņa noglāstīja ar tādu maigumu, it kā tās būtu pavisam mazi bērniņi, kuriem trūkst māmiņas mīlestības. Bet margrietiņām, rudzupuķītēm, gundegām, smilgām mīlestības netrūka. To viņām katru dienu dāvāja Elīna.
Vismīļākās meitenes puķes bija margrietiņas, kuras viņa sauca par mīlestības margrietiņām. Elīnai likās, ka visas margrietiņas ir viņas tētiņa sūtītās mīlestības vēstulītes no debesīm. Margrietiņas, saaugušas viena pie otras, Elīnas izpratnē, veidoja debesu pļavu, kas bija svēta – mīļā tētiņa mīlestību aptraipīt nedrīkstēja. Katrā margrietiņā Elīna izlasīja kādus vārdus, kurus viņai tētis būtu teicis...Tie bija tik dažādi. Un visi bezgala mīļi...Elīna samērā bieži no margrietiņām pina vainadziņu un to sev galvā lika. Viņai tad bija sajūta, it kā tētis viņas galviņu glāstītu, viņu mīļotu un skūpstītu.
Arī ar ezeru Elīna mēdza sarunāties, bet ne tik bieži kā ar savu Dadzīti un puķēm. Pie ezera Elīna nāca izraudāties. Viņa raudāja, jā...Nebija tā, ka Elīnai nebūtu asaru un ka viņa nespētu paraudāt. Bet viņas asaru iemesli bija savādāki nekā citiem vienaudžiem. Elīna neraudāja par savas mammas attieksmi pret viņu. Viņai tak bija tētis, Dadzītis, pļava, puķes, ezers, debesis un spožās zvaigznītes. Elīna jutās bagāta un labprāt savā bagātībā ar kādu dalītos, ja vien būtu ar ko. Elīna raudāja par kādu novītušu margrietiņu vainadziņā, viņai likās, ka viņa ir sadedzinājusi kādu tēta sūtīto mīlestības vēstulīti. Viņa raudāja par skumjo Dadzīša skatienu, tik ļoti meitene mīlēja savu sunīti...
Tāda nu bija slimās meitenes dzīve. Garīgi tik bagāta...un dziļi sāpīga un skumja...Elīna tak smagi cieta, tik pati to nespēja saprast. Viņa brīžiem jutās ļoti laimīga, reizēm skumja, bet tā bija slima cilvēka laime un skumjas...
Cik labi būtu, ja cilvēki vairāk spētu saprast šādus garīgi slimus cilvēciņus kā Elīna. Nevis nosodīt un nozākāt viņus...Pie savām slimībām neviens mēs neesam vainīgi. Un arī neesam no tām pasargāti.
Vismīļākie vārdi
Vismīļākie vārdi...Vārdi, kas mīļi aicina, sauc. Vārdi, kas sasilda sirsniņu, jo īpaši, ja tā pagurusi, tai salst. Vārdi, kas iepriecē dvēseli, ja tai ir skumji, tai sāp, tā raud.
Vismīļākie vārdi uz pasaules ir māmiņas dāvātie vārdi savam bērniņam. Tie ir tik silti, glāstoši, maigi, ja tie nāk no patiesi mīlošas sirds.
Mazs bērns var būt vientuļš, noskumis, nelaimīgs, viņš var justies novārtā atstāts, pamests un nevienam nevajadzīgs, neskatoties uz to, ka viņam ir ģimene, māmiņa, tētis, arī mājas, silta gultiņa, rozā lācītis, kuru pamīļot, sabučot, kad sāp...Bet lācītis nerunā, nemierina, nesamīļo...Trūkst kaut kā, lai bērniņš laimīgs būtu, lai viņš patiesi priecātos, smaidītu, smietu. Pietrūkst vecāku uzmanības, mīlestības, trūkst silti saulainu vārdiņu, māmiņas teiktu. Trūkst vārdu, kas patiesi siltu mīlestību pauž, kas sasilda mazo sirsniņu, kurai, tāpat kā pieaugušo sirsniņām, sāp, kura var justies izmisusi, vientuļa...Mamma skrien, skrien, gaida darbs, jāpelna nauda, ikdienišķie mājas darbi...Nekad nav laika. Bet kā gan var pietrūkt laika savam bērniņam? Mātes dzīvē bērnam jābūt vissvarīgākajam! Tikai pēc tam viss pārējais...
Ak, māmiņas, samīļojiet savas atvasītes, uzklausiet viņas, ja viņām sāp! Un ne tikai tad, ja sāp...Ja bērniņš priecīgs skrien pie jums, no visas sirds priecājieties kopā ar viņu! Sakiet siltu jūtu, patiesi sirsnīgas mīlestības pilnus vārdus! Bērns tos gaida, ļoti, ļoti gaida...Viņš gaida arī māmiņas dziedāto šūpuļdziesmu...Aijā, žūžo, lāča bērni...Tāpat arī mammītes stāstīto pasaciņu...Par Sarkangalvīti un vilku, par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem, par trīs sivēntiņiem un vilku...Viņam nepietiek ar rozā lācīti vien...
Bērniņš nedaudz paaugas, uz pasauli viņš sāk raudzīties citādām actiņām. Bērnu dienās no savas māmiņas silti mīļus vārdus nedzirdējis, nekad (varbūt kādu pavisam retu reizīti...) neapmīļots, neapčubināts..., savā sirsniņā viņš izjūt tukšumu, reizēm pat tādu kā aukstumu. Šāds bērns nav laimīgs, viņam dzīvē līdzi nav iedots pats galvenais – mammītes Mīlestība. Viņš nezina, ko nozīmē, ja tevi patiesi, dziļi, no visas sirds mīl. Nevis tikai, garām skrienot, nedaudz pieskaras sirsniņai. Tādā gadījumā Mīlestība sirdī iedrāžas kā vējš un tikpat ātri izdrāžas ārā. Tā būtībā nemaz nav Mīlestība, tā ir tikai Mīlestības atblāzma. Ar to ir bezgala daudz par maz, ar to nepietiek, lai bērns mīlēts justos. Rozā lācītis, jau pelēks kļuvis, uz skapja nomests, raud...
Ja pašam sirsniņā ir tukšums vai pat aukstums, tad arī apkārtējā pasaule bērnam ir vienaldzīga, vēsa, attālināta. Viņš ar Mīlestību ir uz Jūs un tai it kā garām paiet. Bieži vien viņš redz tikai tumši drūmo, pelēko.
Sirsniņa ir tukša, auksta, kamēr Mīlestība bērnu vai jau krietni paaugušos jaunieti (ļoti žēl, ka tik vēlu) neuzrunā, kamēr kāds nepasaka bērnam vai jaunietim vārdus: ES TEVI MĪLU!!! Kādi vārdi gan var būt vēl skaistāki par šiem vārdiem!!! Vismīļāk šie vārdi skan, ja tos māmiņa saka savam vēl pavisam, pavisam mazajam bērniņam. Ja bērns šos vārdus bērnībā nav izjutis, tad tie viņam vēlākajos gados jāpasaka skaļi. Jūtas neradīsies pašas no sevis. Tās kādam ar šiem dievišķīgajiem vārdiem – ES TEVI MĪLU! – ir jārada vai varbūt jāatdzīvina. Spēju mīlēt Dievs katram ir dāvājis, bet šī spēja var nomirt, ja jau no pašiem dzīves pirmsākumiem bērns neizjūt, ko nozīmē Mīlestība...
Vismīļākie vārdi uz pasaules ir māmiņas dāvātie vārdi savam bērniņam...
Pasaulē ir daudz Mīlestības...Tā ir jāatrod, jādāvā citiem, tā ir jāizpauž...Ja sirdī Mīlestības uguntiņa deg, tad ir vieglāk dzīvot šajā pasaulē...Šī uguntiņa ir jāsargā, lai tā nekad, itin nekad nenodziest...
Reizēm cilvēkam tiek uzkrauts par daudz sāpju, ka pašam sāk likties, ka viņš zem šī sāpju smaguma salūzīs...Mēs esam tikai cilvēki. Neviens no mums nav pārcilvēks, kurš var nest, nest, nest...Ir robeža, līdz kurai var iet ar lielu sāpju smagumu uz pleciem, bet, ja tai ir jākāpj pāri, tad ir gaužām grūti. Tad tik tiešām var salūzt. Dvēsele var salūzt...
Ja cilvēks tic Dievam, tic Jēzum, tad var palīdzēt, kaut nedaudz palīdzēt lūgšana...Patiesa, dziļa lūgšana. Katra lūgšana sākas ar klusumu. Ja vēlamies lūgties, vispirms ir jāiemācās klausīties, ieklausīties, jo Dievs runā tikai un vienīgi sirds klusumā. Lai mēs spētu Dievu sadzirdēt, ir vajadzīga skaidra, skaidra sirsniņa. Tikai tāda spēj redzēt, dzirdēt un ieklausīties Dievā. Sirdi skaidru, tīru un baltu padara lūgšanas. Tikai tad mēs varam uzrunāt Dievu no visas sirds. Un Viņš klausās. Viņš uzklausa mūs. Mēs nevaram runāt, ja pirms tam neesam klausījušies, ja neesam palikuši un nepaliekam saskarsmē ar Dievu savas sirds klusumā.
Klusums ļauj mums paraudzīties uz visu ar jaunu skatījumu. Mums tas ir nepieciešams, lai Jēzus spētu pieskarties mūsu dvēselēm. Klusumā Viņš mūs sadzirdēs, uzrunās mūsu dvēseli un mēs sadzirdēsim Jēzus balsi. Dažreiz klusums ir visa lūgšana. Un tas nav maz. Tas pat ir daudz. Klusums ir tīrs, skaidrs kā avotiņa ūdens...Tas nekad nemelo, tas ir patiess.
Ikvienā vecumā cilvēks var būt kā bērns, vismaz vēlēties būt kā bērns. Un kā bērns lūgties, uzticēt Dievam pilnīgi, pilnīgi visu, kas nomoka sirsniņu, nospiež dvēseli. Dieva priekšā likt visas sāpes, ciešanas, visu izmisumu, bailes, nedrošību. Jūtoties kā bērns, lūdzoties kā bērns, cilvēks būs vairāk atklātāks, varbūt arī godīgāks nekā lūdzoties kā pieaugušais (mēs jau visi būtībā esam Dieva bērni). Maza bērna lūgšana nāk no mazās sirsniņas un spēj aizkustināt pat visnocietinātākās dvēseles. Tas ir tik dievišķīgi fantastiski, ja pieaugušais tā spēj lūgties!
Vai nav tā, ka bērna lūgšanas biežāk piepildās nekā pieaugušo? Tas tā varbūt ir tāpēc, ka tās ir tik dziļas. Bērnam ir maza sirsniņa, bet bezgala, bezgala plaša...
Iesim kā bērni Dieva priekšā...Un lūgsimies...Lūgsimies no visas sirds...Varbūt kaut maza daļiņa no mūsu vēlmēm piepildīsies...Kaut arī ne tūlīt...Kaut arī būs jāpagaida...Galvenais, ka piepildīsies!
Lietus līst, līst, bez mitas līst...Man jau patīk lietutiņš, bet ne tik nerimtīgi ilgstošs. Visa pasaule šķiet pelēkā dūmakā tīta. Skumjas...Nepārvaramas skumjas tik ļoti spiež pie zemes, tās ir tik neiedomājami smacējošas.
Ir agrs, agrs svētdienas rīts, pulkstenis vēl nav pat astoņi. Es klīstu pa Vecrīgas ielām, tāpat vien, bez kāda noteikta mērķa. Līdz iksvētdienas dievkalpojumam vēl ir daudz laika – vairāk nekā trīs stundas. Cilvēku šaurajās ieliņās ir pavisam maz. Tur jau mana iemīļotā kafejnīca, kurā es itin bieži iegriežos. Parasti gan kopā ar kādu draudzeni, bet šoreiz ieiešu tajā pasēdēt viena pati. Reizēm ir nepieciešama vientulība, lai pabūtu kontaktā ar sevi, lai sakārtotu savas domas, kas gan nav tik viegli izdarāms.
Kafejnīca ir jau atvērta, tās omulīgi mājīgā gaisotne aicināt aicina iekšā. Kafejnīcā ir tik silti un jauki. Skan romantiski melodiska mūzika, uz katra galdiņa ir aizdegta balta svecīte, gaisā jūtama aromātiskas kafijas un tikko kā ceptu kanēļmaizīšu smarža.
Es apsēžos pie galdiņa, kurš atrodas pie loga, no kura paveras fantastisks skats uz Smilšu ielu. Parasti es pasūtu stipru melnu kafiju bez cukura, kura šajā kafejnīcā ir īpaši garda un uzmundrinoša. Šoreiz kārojas kas cits, kas saldāks. Kapučīno! Dubultais vaniļas kapučīno, pārkaisīts ar smalki, smalki sarīvētu šokolādi, salds un uzmundrinošs vienlaicīgi! Tas ir taisni kā radīts rūgtās dzīves saldināšanai. Viesmīle, kura mani jau pazīst, atnes pasūtīto gardo dzērienu.. Vēl karsts...Lai padziest...
Pavisam neviļus mans skatiens paveras ārā pa logu, un es sāku vērot retos garāmgājējus, kuri ir tik atšķirīgi. Katram no viņiem ir savs liktenis, vienam gaišāks, otram varbūt drūmāks.
Zibenīgā solītī aizsteidzas pavisam maza meitene, kurai varētu būt ne vairāk kā seši, septiņi, varbūt astoņi gadiņi. Meitenīte ir ģērbusies pavisam vienkārši, viņas drēbes izskatās pat krietni novalkātas. Lietussardziņa arī meitenei nav. Kur gan mazs bērns viens pats tādā agrā lietainas svētdienas rīta stundā varētu doties? Sāku aizdomāties par tiem nelaimīgajiem, pamestajiem bērniem, kuriem nav vecāku, nav māju...Bet meitenīte jau ir gabalā. Iespējams, viņa no kā bēga, no mājām, kurās nejutās laimīga, varbūt pati no savas dzīves...
Tad garām paiet kāds jauneklis, tumšās drēbēs ģērbies, ar lielu, lielu tumši zilu lietussargu vienā rokā, bet otrā viņam ir brīnišķīgs baltu rožu pušķis. Tās droši vien burvīgi smaržo un ir domātas viņa mīļotajai meitenei vai kādam citam mīļam cilvēkam. Varbūt šim cilvēkam ir kādi svētki, varbūt jauneklis šīs lietainās svētdienas rītā grib kādam tāpat vien uzdāvāt balti smaržīgu prieku. Arī pats puisis izskatās priecīgs, neskatoties uz lietaini drūmo rītu. Kāpēc gan nesagādāt otram prieciņu, ja tev pašam sirdī mājo prieks? Pie tam, ja tev šis otrs cilvēks ir mīļš...
Kādu laiku ārā nav redzama neviena pati dzīva dvēselīte. Varbūt tāpēc, ka lietus kļuvis vēl spēcīgāks. Tik stipri līst, ka šķiet - visa pasaule ir iekrāsota tikai pelēkos toņos. Nerimtīgais lietus tā sasaucas ar manām smacējošām skumjām...Mans skatiens pievēršas sveces liesmiņai, kura ir tik mierīgi gaiša. Kā man gribētos sevī ienest kaut nelielu daļiņu šī mierīgā gaišuma! Sāku klejot pa savas dvēseles labirintiem, mēģinot tikt skaidrībā ar sevi. Skumjas mani ir tā nomākušas, ka pat domāt ir grūti...Nedomāšu...Raudzīšos tik sveces liesmiņā...Pasapņošu – kā būtu, ja būtu...Kapučīno! Esmu pilnīgi piemirsusi par to. Lēnām sāku baudīt gardo dzērienu, kas jau ir paspējis atdzist. Tas nekas. Arī vēss ir garšīgs. Šajā kafejnīcā viss ir gards. Un manis pasūtītais vaniļas kapučīno nav nekāds izņēmums. Saldi uzmundrinošais dzēriens ienes manā dvēselē pavisam nelielu gaišumiņu.
Sāku raudzīties atkal ārā pa logu. Lietus vairs nav tik stiprs. Tur viena jaunkundze ir izvedusi rīta pastaigā divus mazus, mazus sunīšus, vienu – melnu, otru – baltu. Viņi ir tik burvīgi, tik mīļi. Tagad tik ievēroju, ka abiem mugurā ir jauki mētelīši. Var redzēt, ka saimniece rūpējas par saviem mīlulīšiem - mājdzīvnieki taču arī ir mūsu ģimenes locekļi. Varbūt, ka meitenei abi suņuki ir visa viņas ģimene. Jaunkundzei nav lietussarga, iespējams, tāpēc, ka abās rokās viņai ir suņu pavadiņas. Meitene apstājas taisni pretī kafejnīcas logam, pa kuru es raugos. Vienam viņas mīlulītim šis tas ir jānokārto! Cik amizanti! Un tieši netālu no kafejnīcas! Es ieraugu meitenes seju - tā ir tik skaista, bet arī skumja, pat ļoti skumja...Jaunā sieviete neizskatās laimīga, kaut kas nospiež viņas dvēseli. Varbūt tā ir nelaimīga mīlestība, varbūt kāda tuvinieka zaudējums – daudz kas cilvēka dvēselē var radīt skumjas...Skumjas, skumjas... Cik man tās ir pazīstamas! Sunītis savu vajadzībiņu ir nokārtojis, meitene lēnā gaitā dodas tālāk.
Diezgan ātrā solī ar diviem iepirkuma maisiņiem katrā rokā pa Smilšu ielu aiziet viens kungs, ģērbies garā melnā mētelī un melnu cepurīti galvā. Maisiņi droši vien ir smagi, vīrietis ir nedaudz salīcis un izskatās noguris. Viņš nāk no tirgus puses, tur jau atrodas arī Origo un Stockmann centrs...Kaut kur šis nogurušais cilvēks ir kārtīgi iepircies, nezinu, kāpēc, bet man liekas, ka tirgū. Viņš ir tik ļoti salijis...Esmu pārliecināta, ka šim vīrietim ir ģimene, iespējams, pat liela ģimene, kura gaida tēti mājās vai varbūt vēl saldi guļ, nemaz nezinot, cik ārā stipri līst.
Lietus atkal ir pieņēmies spēkā. Es novēršu skatienu no Smilšu ielas un sāku raudzīties svecītes liesmiņā. Lielākā sveces daļa jau ir nodegusi. Kā laiks ir pagājis...Paskatos pulkstenī – jau gandrīz pusvienpadsmit. Pēc pusstundas sāksies dievkalpojums, bet man tik ļoti negribas nekur doties, varētu tā sēdēt un sēdēt...Sapņaini raudzīties svecītes liesmiņā un lēni dzert jau pilnīgi atdzisušo kapučīno. Ķermeni ir pārņēmis tik pazīstamais nogurums, bet dvēselē joprojām mājo skumjas, kuras laikam ir bezgalīgas. Nekas, itin nekas tās nespēj kliedēt, kaut nedaudz mazināt...Izdzeru visu kapučīno, būs tomēr jāiet...Atsveicinos no viesmīles un dodos lietū...
Tik stipri, stipri līst. Uz ielām nav neviena paša cilvēka, bet es diezgan ātrā gaitā dodos uz priekšu. Līdz Jēkaba katedrālei vēl krietns gabaliņš...
Vētra...mīlestība...
Pats ziemas vidus...Bet ārā tāda vētra, tāds vējš, nerimtīgs un spēcīgs, kāds nav pieredzēts sen. Lietus līst lielām, lielām lāsēm. Visu dabu pārņēmis trakojošs nemiers...Liekas, ka mežonīgais nemiers izjauks visu harmoniju dabā, visu dabas neatkārtojamību un skaistumu. Koki lokās vējam līdzi, tie šķiet tik trausli, nespēcīgi, vāji (salīdzinājumā ar vēju), kociņiem nav spēka pretoties šai trakojošai aukai. Arī pati zeme raud...Tā ilgojas pēc sniega segas, lai zem tās pasildītos. Sniega sega ir kā balta villaine, kas zemi ietin un silda, un neviens tad to netraucē. Bet līst, līst, līst...Šķiet, nekad šis lietus nebeigsies...Ak, Dievs, saudzē dabu, dzīvniekus, saudzē cilvēkus!
Ir vēls vakars. Nezinu, kāda būs nakts. Ja nu trakojošais vējš pieņemas spēkā...Ja nu...
Nē, bail pat iedomāties.
Visu māju logos deg ugunis. Cilvēki paslēpušies no dabas stihijas. Sildās...Kur nu kurais...Vieni atrod siltumu savos mīļajos un turas cieši, cieši kopā. Mīlestība ir vienojoša. Tā palīdz. Arī šādā dabas stihijas laikā tā dod kaut nelielu siltumiņu.
Silts kamīns, kurā sprēgā malkas pagalītes, Ziemassvētku eglītē (tik tiešām – Ziemassvētku eglīte vēl smaržo) mierīgi, mierīgi deg svecītes. Mīksti, pūkaini spilventiņi uz grīdas. Kāda meitene un viņas draugs notupušies uz spilventiņiem pie kamīna un sildās. Silda gan sevi, gan viens otru, gan savas dvēselītes. Malko karstu liepziedu tēju ar citronu un medu. Apēd pa kādam auglītim, pa kādam cepumiņam. Viņiem ir silti, jauki, mājīgi. No koridora atskrien un laimīgajam pārim pievienojas viņu abu mīlulītis – mazais sprogaini melnais sunītis. Paluncina astīti un piespiežas meitenei pie sāniem. Viņai kļūst vēl siltāk.
Trūkst vēl mūzikas...Bet nē, to nevajag šovakar. Lai skan malkas pagalīšu sprakšķēšana, tā ir tik silti, maigi mīļa. Lai skan klusas sarunas, varbūt kāda nopūta, lai šad tad ierūcas sunītis. Ir mierīgi, labi un silti.
Bet ārā trako vētra. Pie pašas mājas kokam ir nolūzis liels zars. Kokam sāp, ļoti sāp...Visai dabai sāp...
Kāds mazs kaķēns, pavisam, pavisam samircis, nobijies, trīcošs, pieglaužas pie mājas ārdurvīm un sāk žēli, žēli ņaudēt. Viņam arī ir sirsniņa, kura pukst un kurai sāp, kura jūtas vientuļa un pamesta. Kaķītis sāk ņaudēt skaļāk. Meitene izdzird kaķēna ņaudēšanu un kopā ar sunīti pieskrien pie ārdurvīm. Atver tās un paņem mazo dzīvībiņu rokās. Kā viņa trīc...Meitene ienes kaķēnu savā siltajā mājiņā un ar viņu rokās notupstas pie kamīna, pavisam tuvu, tuvu tam...Maigi glāsta nosalušo dvēselīti. Draugs piespiežas meitenei ciešāk, arī sunītis atkal pieguļas viņai pie kājām...Šai četrotnītei ir labi un silti...Visus pārņēmusi mīlestība.
Gribētos, lai pasaulē būtu vairāk mīlestības, kura tik ļoti palīdz arī šādā dabas stihijas laikā. Kaut arī visiem palīdzēt nav iespējams, kādam tomēr var pasniegt roku un aicināt pie sevis sasildīties...
Vētra trako, trako, trako...Šķiet, ka trakojošais nemiers dabā nekad nebeigsies...
Kādēļ tu nemīli mani...
Iepazīstieties – mani sauc Lācis. Esmu piecpadsmit gadus vecs vilku sugas suns, melns ar pelēkām ķepām un ārkārtīgi inteliģentu seju...Dziļām, skaistām, bet skumjām acīm. Tā par mani saka mana saimnieka māsa. Un no malas jau labāk redzams...
Lietains vasaras vakars...Tik ilgi līst, līst...Vai lietus reiz mitēsies? Reizes desmit jau biju aizskrējis līdz lielajam ceļam paskatīties, vai mans saimnieks nenāk mājās. Jūtos tik pamests, pat nedaudz lieks...Man tak arī ir sirds, kas mīl, kurai sāp un kura cieš.
Šajā trakajā lietū kažoks mans ir caurcaurēm slapjš...Tā sāp sirds. Mani māc gan skumjas, gan bailes – ja nu ar manu saimnieku ir kas atgadījies? Saimnieku sauc Modris, un man viņš ir visdārgākais, vismīļākais cilvēks visā pasaulē...Vai viņš to zina, vai kaut nojauš – to nezinu...Vairāk liekas, ka nē. Tik biežas ir šādas klusās gaidu stundas, kad jūtos pamests un nevienam nevajadzīgs.Bet es viņam piedodu itin visu. Zinu, ka cilvēki mēdz teikt, ka sirdij nevar pavēlēt. Man liekas, ka to var attiecināt arī uz dzīvniekiem, uz mani.
Vasarās man nav tik skumji, jo tad mājās ir saimnieka māsa Inta, kura mīl mani – to mana suņa sirds jūt. Pa dienu es šad tad pieskrienu pie viņas, viņa mani samīļo...Kļūst nedaudz vieglāk. Lai gan ir vasara, šodien viņa ir aizbraukusi uz Rīgu, uz savu dzīvokli. Es arī mīlu viņu, bet ne tā kā savu saimnieku.
Ek, jūs, cilvēki, jūs domājat, ka sunim tā mīlestība tik caur vēderu iet...Ir varbūt tādi manas cilts brāļi vai māsas, bet es tāds neesmu. Vienīgais, ko es vēlos, ir sava saimnieka mīlestība...Es varētu pat dienām neēst, ja tik viņš mīlētu mani.
Gaidīt, gaidīt – tāds laikam ir mans liktenis. Gaidīt saimnieku, gaidīt kaut nelielu uzmanību no viņa, gaidīt mīlestību.
Nesaprotu, ko esmu savā saimniekā tādu atradis. Bet ar savu suņa sirdi jūtu tik dziļu un patiesu mīlestību. Bet saimnieka tik bieži nav mājās. Reizēm viņš pārrodas un, mani nemaz neievērojis, taisnā ceļā dodas uz savu gultu. Man atliek tik žēli noskatīties un iet uz savu guļas vietu pie ārdurvīm. Tad atkal ir brīži, kad saimnieks ir mājās, bet ir tik nežēlīgi nikns, ka man bail pat viņam tuvoties. Un māja tad tik ļoti smird. Kas tas bija par vārdu? Alka..., nē, alks..., nē,...alkohols...Jā, tieši tā. Māja smird pēc A-L-K-O-H-O-L-A...Tāds sarežģīts vārds. Grūti to atcerēties. Bet es līdz šai dienai vēl neesmu sapratis, kas tas alkohols tāds ir...Vai tās būtu kādas zāles? Bet, ja tās ir zāles, kādēļ gan saimnieks, tās iedzēris, ir tik nikns. Pret mani visnežēlīgāk viņš izturas taisni tad, kad māja smird pēc tā alkohola. Un, ja ir atbraukusi Inta un māja tā smird, tad saimnieks kliedz uz savu māsu, kura sāk raudāt.Es vienkārši neizprotu saimnieku – ko gan māsa viņam ir nodarījusi, ja tā jākliedz...Nepietiek ar to, ka viņš kliedz uz mani...Vēl uz savu māsu!!! Viņa ir tik laba pret mani...Kādēļ gan cilvēki ir tik neiecietīgi viens pret otru? Mēs, suņi, gan tādi neesam. Ja kādam no mūsu cilts brāļiem nodara pāri, mēs aizstāvam viņu, cenšamies palīdzēt. Vai, es daudz ko esmu pieredzējis savā garajā mūžā...
Iešu uz lielā ceļa un gaidīšu, līdz saimnieks pārradīsies mājās. Gaidīšu kaut visu nakti...
Kļūst vēss, sāk salt. Vairākas reizes nošķaudos...Mani pārņem nespēks, neesmu tomēr jau vairs jauns. Atguļos uz ceļa, tad strauji pielecu kājās...Es esmu tik netīrs. Kāds es skriešu pretī saimniekam? Ai, vienalga, ka tik viņš pārnāktu.
Tālumā redzams kāds cilvēks. Paga, paga...Tur ir divi cilvēki. Mans saimnieks tak aizgāja viens. Abi cilvēki lēnām tuvojas man. Neviens no viņiem nav mans saimnieks. Tik žēli iesāpas sirds...Tie ir jauna meitene un puisis. Abi pienāk pie manis, nemaz nedusmojas, ka esmu tik netīrs. Varbūt saimnieks arī nedusmosies? Meitene no plastmasas maisiņa izņem kaut ko kāri smaržojošu...Desa...Viņa nolauž gabaliņu no desas un dod to man. Tas ir tik mīļi.
Es paņemu desas gabaliņu zobos. Cits suns to noteikti kāri notiesātu, bet man pat ēst negribas...Lai neaizvainotu jauko meiteni, desu tomēr apēdu. Viņai laikam ir tikpat laba sirds kā mana saimnieka māsai. Meitene vēlreiz noglāsta mani, kaut ko pačukst puisim. Arī viņš mani glāsta, tad abi dodas tālāk.
Es laikam drīz saļimšu bezspēkā. Kaut kur sāk ducināt pērkons. Zibeņo, visa debess ir it kā uz pusēm pārdalījusies. Man kļūst bail – ja nu zibens iesper mājā? Nedomājiet, ka es esmu muļķis. Zinu, ka ar zibeni nav joki, tas var lielu ļaunumu nodarīt. Pērn kaimiņa siena šķūnītī iespēra. Ja nu iesper mana saimnieka mājā? Bet tur jau neviena nav. Kas gan ir tukša māja bez cilvēka? Nekas. Noskurinos. Lai sper, lai sper...
Es vairs nespēju ilgāk. Ak, Dieviņ, lūdzu, lūdzu, dari tā, lai mans saimnieks pārrodas...Lai viņš smird, lai kliedz uz mani, tikai lai pārrodas...
Tālumā redzams kāds cilvēks. Viņš streipuļo no vienas ceļa malas uz otru, no vienas ceļa malas uz otru. Tuvojas, tuvojas man. Nāk mans saimnieks, lēnītiņām nāk. Paldies, Dieviņ, Tu uzklausīji manu lūgšanu! Tomēr saimnieks nav aizmirsis par mani. Bet šī līganā gaita man tik pazīstama. Ja saimnieks streipuļo, tad no viņa parasti nāk tā nelabā smaka. Un viņš kliedz uz mani, it kā es viņam ko sliktu būtu izdarījis. Saimnieks ir man pavisam tuvu. Pieskrienu pie viņa, astīti luncinādams. Vai, viņš ir tikpat slapjš un netīrs kā es. Vau., vau, vau! Smird nelabi. Bet es esmu priecīgs. Uzlecu saimniekam līdz pleciem, nolaizu viņa netīro seju...Kā viņš ir samircis! Ka tik nesaslimst, tad būs jādzer zāļu tējas...
Bet mans prieks ir pavisam īss. Saimnieks mani atgrūž, jau atkal atgrūž...Ej tak vienreiz nost no ceļa – tā viņš droši vien domā, mani atgrūzdams. Un , neviena vārda neteicis, līgodamies aizslāj uz mājas pusi.
Es palieku sēžam. Par daudz, par daudz izmisusi ir mana suņa sirsniņa. Nolemju visu nakti sēdēt un lūgt Dieviņu. Lai līst, lai zibeņo, lai sper pērkons...Es lūgšos taisni uz šī ceļa, taisni tajā vietā, kur saimnieks man tik nevērīgi pagāja garām. It kā manis nemaz nebūtu, it kā manā vietā būtu tukšums. Šo vietu es iezīmēšu un lūgšos katru nakti, līdz saimnieks mani iemīlēs. Es dzīvību atdotu par viņu, bet viņš pat mani nenoglāsta.
Mīļais Dieviņ, dari jel tā, lai saimnieks mani iemīlētu, lai kaut reizi ieskatītos manās acīs un lai viņš beidzot saprastu, cik ļoti es viņu mīlu...ES VIŅU MĪLU!!!
Lūdzos, lūdzos...Man nopil viena asara, otra...Lūdzos...No mana kažoka pil ūdens...Lūdzos...Līdz nespēkā saļimstu...Bet es lūdzos...SAIMNIEK, MĪLI MANI, MĪLI MANI, MĪLI...
Beidzot dabu samīļojusi balta, sarmota ziema. Visapkārt tik daudz sniegpārsliņu. Tās dejo liegi, liegi un maigi pieskaras pasaulei un to noglāsta. Šķiet, pasaule smaida.
Agrs janvāra rīts. Rīgas nomale, Sarkandaugava. Cauri sniegpārsliņu sidrabainajam plīvuram redzamas drūmas ēkas ar restotiem logiem – Rīgas Psihoneiroloģiskā slimnīca. Šeit, ārpusē, sniegpārsliņas dej, bet tur, aiz restēm, sāpes vaid. Daļa slimnieku vairs neatceras, ko nozīmē vārds PRIEKS, varbūt arī vārds BALTS. Baltā krāsa viņiem ir tik cieši saplūdusi ar slimnīcu – baltas sienas, balti medicīnas personāla apģērbi, balts piens. BALTS viņiem drīzāk saistās ar sāpēm, ciešanām, izmisumu nekā prieku. Citi slimnieki dzīvo paši savā, sevis radītā pasaulē, kurā varbūt ir vieta priekam, bet ne tādam kā cilvēkiem tur, ārpusē aiz restēm. Ir arī tādi slimnieki, kuri šajās vaidošajās sienās būs spiesti pavadīt visu savu atlikušo dzīvi – vai nu viņiem nav tuvinieku (paši par sevi parūpēties viņi, protams, nespēj), vai arī tuvinieki ir atteikušies no viņiem (kam gan ir vajadzīgs garīgi slims vai, kā mēdz teikt, traks cilvēks???).
Sieviešu nodaļa. Garš koridors, koridora galā mazs lodziņš ar restēm. Ar restēm. Četrvietīga palāta. Izskatās tik gaiša, lai gan logam priekšā ir restes. Sniegpārsliņas ir spējušas ienest baltu gaismiņu sāpju cauraustajā telpā. Mazās sniegpārsliņas...Jūs tik ļoti gribētu padarīt laimīgas šīs četras sievietes, bet...Jūs to nevarat...Jūs esat maza daļiņa pasaules skaistuma, kuru šīs slimnieces un arī citi slimnieki nespēja izjust.
Palātas durvju pusē gulēja divas pavecākas sievietes, abas viņas atradās katra savā, tikai viņām vien saprotamā pasaulītē. Viena no viņām pat smējās, bet tie bija viņas slimības izraisīti smiekli. Varbūt šī sieviete jutās laimīga? Laimīga savā mazajā pasaulītē. Patiesi laimīga viņa vairs nekad nejutīsies. Otra slimniece nerimtīgi skaitīja rožukroni, dienu no dienas...Tā droši vien paies viņas dzīve, ja vien (jā – ja vien?) to par dzīvi var saukt. Laikam jau nē...
Pie loga gulēja divas jaunākas meitenes. Vienai no viņām bija tikai deviņpadsmit gadu, viņa bija vīrieša vardarbības upuris un nespēja tikt tam pāri. Dziļā depresijā iegrimusī meitene jau trīs mēnešus gulēja gultiņā pie loga. Sāpēja, tik ļoti sāpēja. Kas palīdzēs? Atbildes uz šo jautājumu nav...Medikamenti? Varbūt nedaudz...Dvēseles sāpēm jau laikam zāļu nav.
Un ceturtā slimniece – divdesmit astoņgadīgā Evita slimnīcā bija ievesta tik pirms sešām dienām. Jaunās sievietes seja bija tik ļoti skaista, ar debeszilām acīm. Bet ļoti bāla un actiņās nerotaļājās zvaigznītes, acis bija kā izdzisušas. Meitene nekustīgi gulēja un raudzījās ārā pa logu. Evita pat nerunāja, varbūt viņai nebija spēka runāt. Viņa tik smaidīja, tik gaiši smaidīja kā eņģelis, caur restēm raugoties sniegpārsliņu dejā. Kas norisinājās Evitas galviņā, sirsniņā, dvēselītē, kādēļ viņa smaidīja – to neviens nezin. Ar trim vārdiem var atbildēt uz šo jautājumu – Evita bija slima.
Vēl pirms pieciem mēnešiem viņa bija laimīga. Viņai bija draugs, likās tik mīlošs un jauks. Evita gaidīja no viņa bērniņu. Viņa tik ļoti vēlējās meitiņu. Un tad...viņu draugs pameta. Jūtīgā meitene no pārdzīvojumiem zaudēja bērniņu. Rezultātā – pilnīgs nervu sabrukums, spēku izsīkums, Psihoneiroloģiskā slimnīca un skats uz sniegpārsliņu deju caur restoto logu.
Jā, Evita smaidīja. Draugi apciemoja viņu, katrs ko atnesa, nolika uz slimās draudzenes skapīša. Evitai tas viss bija tik vienaldzīgs. Sāpju plīvurs viņu šķīra no apkārtējās pasaules, arī no draugiem. Viņa uz visu raudzījās caur šo plīvuru un arī smaidīja caur to. Katram draugam Evita dāvāja savu tik maigo un mīļo smaidiņu. Smaids, vienīgi smaids bija tāds pats kā veselajai Evitai. Tikai pēc tā vēl varēja viņu atpazīt. Evita nespēja parunāt.
Arī tētis apciemoja Evitu, noglāstīja savas mīļās meitiņas vēso pierīti, noskūpstīja viņu. Asaras izsprāga viņam no acīm, tik ļoti viņš pārdzīvoja savas meitiņas slimību un baidījās viņu zaudēt...Bet Evitas mamma? Neapciemoja meitu. Viņai bija kauns. Savādāk to nosaukt nevar. Kauns, ka nu viņai meita atrodas Trako namā un ir traka. Pasargi dies’, ko kaimiņi teiks, ko darba kolēģi teiks...Ko cilvēki runās??? Evitas mamma laikam atteiktos no savas meitas, ja viņa visu mūžu paliktu TĀDA. Kāda gan? Slima!!!
Sniegpārsliņas tik dejoja, dejoja, dejoja...Pēkšņi Evitai likās, ka pa logu viņa redz šūpulīti un tajā mazu bērniņu. Viss bija tik balts, balts. Viņa pat dzirdēja bērniņu raudam. Bērniņš, mans bērniņš – šī doma tik spēji pārņēma Evitas prātu, ka viņa cauri savam nespēkam cēlās augšā, izkāpa no gultas, bet...tālāk arī netika...Saļima...Evitas dzīvībiņa izdzisa. Kaut kur noteikti raudāja kāds bērniņš, bet tas nebija Evitas bērns...
Evitas dvēselītei pieauga spārni, tā pacēlās gaisā un lidoja...Sniegpārsliņas dejoja, varbūt arī Evitas dvēselīte kaut kur starp tām vismazākajām sniegpārsliņām dejoja, dejoja...Un Evita bija kopā ar savu meitiņu...
Sniga un sniga...Aizbrauca trešais trolejbuss. Dzīve turpinājās. Evitai tagad ir citas mājas, kurās viņa ar savu pavisam, pavisam mazo meitiņu laikam jau ir laimīgas.